Bērna emocionālā inteliģence ir viena no būtiskākajām prasmēm, ko viņš var apgūt jau agrā vecumā. Tā ietver spēju atpazīt, saprast un pārvaldīt savas emocijas, kā arī spēju izprast citu cilvēku jūtas. Šī prasme ir cieši saistīta ar spēju veidot attiecības, sadarboties, risināt konfliktus un veiksmīgi pielāgoties dažādām dzīves situācijām. Lai gan emocionālā inteliģence attīstās arī dārziņā vai skolā, lielākais pamats tai tiek likts mājās · vecāku attieksmē, piemēros un ikdienas mijiedarbībā ar bērnu.
Lai palīdzētu bērnam attīstīt šo prasmi, svarīgi jau no mazotnes radīt vidi, kurā emocijas nav jāslēpj vai jāapslāpē. Kad bērns dusmojas, bēdājas vai jūtas apjucis, vecāku uzdevums nav tūlītēji novērst uzmanību vai apslāpēt jūtas ar frāzēm kā “nekas traks” vai “neesi tik jūtīgs”. Tā vietā vērtīgāk ir palīdzēt bērnam nosaukt emociju vārdā, piemēram: “Izskatās, ka tu esi bēdīgs, jo rotaļlieta saplīsa” vai “Tu esi dusmīgs, jo tev neatļāva vēl spēlēties.” Nosaucot jūtas vārdos, bērns iemācās tās atpazīt un saprast, ka emocijas nav nepareizas · tās vienkārši ir.
Liela nozīme ir arī tam, kā vecāki paši pārvalda savas emocijas. Bērni mācās, vērojot pieaugušos. Ja pieaugušais atzīst, ka ir dusmīgs, bet ar cieņu un mieru izskaidro, kāpēc tā jūtas, bērns gūst svarīgu piemēru tam, kā var droši un saprotami paust emocijas. Tāpat noderīga ir ikdienas saruna par piedzīvoto dienā, vaicājot ne tikai “ko tu darīji?”, bet arī “kā tu juties?”, “kas tev lika smaidīt?”, “kas tevi sarūgtināja?”. Šādas sarunas ne tikai padziļina savstarpējo saikni, bet arī palīdz bērnam reflektēt par savām izjūtām.
Spēles un pasakas arī var kalpot kā lielisks līdzeklis emocionālās inteliģences veidošanā. Lasi kopā grāmatas, kur varoņi pārdzīvo dažādas jūtas, un apspriediet, kāpēc viņi tā jutās, kā viņi ar to tika galā, ko varēja darīt citādāk. Tāpat māksla · zīmēšana, mūzika vai brīva izpausme · dod bērnam iespēju emocionāli izpausties pat tad, kad viņš vēl neprot to izteikt vārdos.
Jāatceras, ka emocionālās inteliģences attīstība ir process, kas notiek pakāpeniski. Katrs bērns ir atšķirīgs, un katrs emocionāli aug savā tempā. Vecāku loma šajā ceļā ir būt klātesošiem, iejūtīgiem un pacietīgiem, radot vidi, kur jūtas ir droši izpaužamas, kur kļūdas nav jābaidās pieļaut un kur emocijas tiek uzskatītas par vērtīgu daļu no cilvēka pieredzes. Tikai šādā vidē bērns spēs attīstīt patiesu izpratni par sevi un citiem, kļūstot ne tikai emocionāli gudrs, bet arī iejūtīgs, līdzcietīgs un pārliecināts cilvēks.
